Uz biznesa portāla Db.lv jautājumiem šonedēļ atbild Mareks Mamajs, AS „Būvuzņēmums Restaurators” valdes priekšsēdētājs. „Mēs noteikti varam palepoties ar to, ka AS „Būvuzņēmums Restaurators” šobrīd ir ne tikai vecākais un štata restauratoru ziņā lielākais, bet arī tradīcijām bagātākais mākslinieciskās restaurācijas uzņēmums Latvijā. Iespējams, ka mēs pat esam vienīgie, kas tā droši var teikt, ka strādājam kopš 1951.gada. Un tie nav tikai tukši vārdi vien. Piemēram, nozarē pazīstamais restaurācijas darbu vadītājs un mūsu kolēģis Valdis Uzariņš pagājušā gada nogalē nosvinēja 40 gadu jubileju, kopš viņš strādā šajā uzņēmumā. Manuprāt, tas ir rādītājs,” norāda Mareks Mamajs.
– Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?
Varbūt tas skanēs mazliet patētiski, taču man šķiet valstiski svarīgi saglabāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu gan mums pašiem, gan arī nākamajām paaudzēm. Protams, kad tikko sāku strādāt nozarē, šādas domas man vēl nebija. Taču ir ļoti daudz arhitektūras pieminekļu visā Latvijas teritorijā (un it sevišķi Rīgā), kurus būtu vērts atjaunot un saglabāt. Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris, kino „Splendid Palace”, Rundāles pils, Latviešu biedrības nams, Saeimas ēku komplekss, Latvijas Banka, Alberta ielas nami, Rīgas pils, VEF rūpnīcas fasāde, Kolonādes kiosks un Melngalvju nams – tie ir tikai daži no projektiem, pie kuru atjaunošanas ir strādājuši mūsu uzņēmuma speciālisti.
Man šķiet, ka tāpēc vien, lai redzētu, kā šie brīnišķīgie objekti pamazām atdzimst, ir vērts strādāt restaurācijas nozarē. Un vēl šī nozare vismaz man liek pa Rīgu pārvietoties ar augsti paceltu galvu, jo, lai redzētu visus skaistos Jūgendstila un citu ēku stilu dekorus, tomēr ir jāskatās uz augšu.
– Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?
Jau minēju, ka mums ir ļoti daudz skaistu vēsturisku ēku, fasāžu, kā arī dažnedažādu arhitektūras pieminekļu, pie kuriem darba netrūks vēl daudzus gadu desmitus. Tajā skaitā arī mūsu meistariem un speciālistiem. Apbēdina tādas situācijas, kad tu redzi, kā jūgendstila dzīvoklī ar augstajiem griestiem un grezniem orķeļiem pie griestiem tiek uztaisīts parasts eiroremonts. Es saprotu, ka bieži vien ir žēl naudas, bet, ja reiz tu sev vari atļauties dzīvokli vēsturiskā ēkā, tad varbūt ir vērts padomāt un ieguldīt vēl mazliet naudas, lai ne tikai iepriecinātu sevi un savus viesus, bet arī paceltu sava nekustamā īpašuma vērtību? Tas ir tāds pieejas un domāšanas jautājums.
– Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?
Priecē tas, ka mēs kā uzņēmums esam ne tikai spējuši dzīvot un strādāt ekonomiski pietiekami sarežģītos apstākļos, bet arī ievērojami restrukturizēties un attīstīties, pielāgojoties jaunajām būvniecības nozares tirgus tendencēm. Sevišķi pēdējo divu gadu laikā.
Protams, ne viss un ne vienmēr iet tik spoži kā gribētos, tomēr tādu lielu sarūgtinājumu saistībā ar AS „Būvuzņēmums Restaurators” darbu man nav. Tāpēc jau mēs strādājam, lai ļautos jauniem izaicinājumiem un uzkāptu vēl neatklātās virsotnēs.
Vēl iepriecina tāds fakts, ka pēdējos divos gados mums ir izdevies izveidot sevišķi jauku un saliedētu kolektīvu.
– Vai Jūs un Jūsu pārstāvēto uzņēmumu var atrast interneta sociālajos tīklos un sociālajos portālos? Kāpēc – jā vai nē?
Mēs aktīvi darbojamies Facebook profilā. Taču atšķirībā no citiem uzņēmumiem mums šī lapa ir ne tik daudz instruments klientu meklēšanai, cik attiecību veidošanas platforma ar cilvēkiem un uzņēmumiem. Galvenokārt tiem, kas nonākuši tādā vai citādākā saskarē ar mūsu darbu un citām publiskajām aktivitātēm. Protams, mēs ievietojam arī galerijas ar paveiktajiem darbiem, rādot gan pabeigtos projektus, gan darba procesu. Lielākajai daļai cilvēku taču ikdienā nav iespējas redzēt to, kā norit restaurācijas process. Tāpēc caur savām Facebook aktivitātēm mēs mēģinām viņiem piedāvāt šo iespēju ieskatīties pa „atslēgas caurumu” restaurācijas darbu procesā. Par to, kā mums veicas, katram jāspriež pašam, taču mēs ļoti piedomājam pie tā, lai lapas sekotājiem un draugiem būtu interesanti tie materiāli, kurus tur ievietojam.
Vēl ir tāda lieta, ka AS „Būvuzņēmums Restaurators” strādā vairāk nekā 70 darbinieku, kuri atrodas dažādos objektos. Bieži vien ir tā, ka vienīgā iespēja šiem cilvēkiem redzēt to, ko dara viņu kolēģi citos objektos, ir tikai un vienīgi caur Facebook lapu.
– Vai uzņēmumā izjūtat problēmas, kas saistītas ar darbaspēku?
Sāksim ar to, ka mūsu darbaspēks ir augsti kvalificēts. Negribu noniecināt nevienu profesiju, taču ir liela atšķirība – ko darbinieks prot darīt. Ja viņš ir augstas klases tēlnieks, kurš var izveidot skulptūru, vai labs daiļkrāsotājs, kurš spēj uz sienas atjaunot vēsturisko gleznojumu vai, piemēram, uzzīmēt marmoru, tad tās jau ir nopietnas zināšanas. Paiet ievērojams laika sprīdis, kamēr cilvēks apgūst šīs prasmes. Arī profesionālā izglītība neapšaubāmi ir vajadzīga, bet bez tās vēl ir jāiemācās kārtīgi strādāt objektā. Un tas nav viens un tas pats, jo prakse vienmēr maksā dārgi.
Ar šo es vēlos pateikt, ka par restauratoriem nekļūst vienas dienas laikā. Un arī tad, kad cilvēks par tādu kļūst, ir tikai loģiski, ka viņš vēlas strādāt uzņēmumā, kas ir ilgtspējīgs spēlētājs restaurācijas nozares tirgū. Mēs ieguldām lielu darbu, lai varētu strādāt labākajos restaurācijas objektos Latvijā. Turklāt ne katrs uzņēmums var palepoties, ka ir dibināts 1951.gadā. Un, kas nav mazsvarīgi, mēs patiešām esam strādājuši visus šos gadus, nepārtraucot darbību ne uz mirkli.
– Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt Jūsu pārstāvētajā uzņēmumā?
Šādam cilvēkam ir vajadzīga pacietība un atbildības sajūta par to, kas tiek darīts. Jo, kā jau minēju iepriekš, mēs strādājam ar kultūras mantojumu. Pats svarīgākais, kas restauratoram jāapzinās, ir tas, ka, uzsākot darbu, viņš kā minimums nedrīkst neko sabojāt. Pēc tam, kad restaurators ir pabeidzis savu darbu, rezultātam ir jābūt izcilam. Tieši tādam, kādu to cits mākslinieks ir radījis sākumā.
– Kādi ir uzņēmuma tuvākie un tālākie mērķi?
Mums šobrīd ir divas lietas, par kurām domājam. Pirmā ir jauniešu ieinteresēšana restaurācijas jomā. Otra ir skatiens Skandināvijas virzienā restaurācijas darbu veikšanas jomā.
Ar jauniešiem mēs jau šobrīd strādājam un cenšamies nodrošināt maksimāli pilnvērtīgu praksi ar atalgojumu, lai paralēli akadēmiskajām zināšanām nostiprinās arī praktiskās iemaņas.
Savukārt, ar Skandināvijas tirgu ir tā, ka pirms dažiem gadiem Stokholmas centrā esam restaurējuši dzīvojamās mājas kāpņu telpu. Taču tolaik Latvijā mums sākās vairāki nozīmīgi objekti un nevarējām atļauties kādu sūtīt ārpus valsts. Šobrīd pie krietni lielāka darbinieku skaita varam atkal atsākt skatīties pāri jūrai.
– Pastāstiet par savu ceļu uz pašreizējo amatu, un to, kāds bija Jūsu pirmais darbs?
Augstskolā studēju uzņēmējdarbības vadību un pirms restauratora biju neliela valsts uzņēmuma vadošā amatā. Kad aizgāju no šī darba, pateicoties viena laba cilvēka rekomendācijai, AS „Būvuzņēmums Restaurators” akcionāru pārstāvis piedāvāja izmēģināt savus spēkus te, palīdzot pārņemt uzņēmumu un veikt reorganizāciju. Kad sāku strādāt, sapratu, ka runa ir ne tikai par finansēm, bet pieeju biznesam kā tādam. Bija jāpielāgojas jauniem tirgus apstākļiem, jāmaina un jāsakārto procesi uzņēmumā, jāveicina pārdošana un jāsaved kārtībā mārketinga lietas. Kad pirmās grūtības bija pārvarētas, darbs kļuva par izaicinājumu un pēc tam arī par aizraušanos. Visbeidzot attapos tad, kad AS „Būvuzņēmums Restaurators” jau bija kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Turklāt šis darbs ir saistošs ar to, ka katrs projekts ir savā ziņā unikāls, bet rezultāts ir vienkārši skaists!
Pirmais algotais darbs bija tāds, ka vajadzēja palīdzēt tēvam, kurš strādāja Popova radio rūpnīcas Kandavas filiālē par virpotāju, locīt ar pavisam maziņu rokas presi kaut kādas stieplītes. Ja nemaldos, tās bija paredzētas radioaparātiem.
– Kā un kad radies Jūsu pārstāvētā uzņēmuma nosaukums un logo?
Laikam tādēļ, ka šis gadskaitlis mums ir svarīgs, nu jau trešo reizi mūsu sarunas laikā minu, ka uzņēmums ir dibināts 1951.gadā. Tolaik tika izveidotas pirmās zinātniskās darbnīcas Padomju sociālistisko republiku (PSR) kultūras pieminekļu saglabāšanai. Un, lai arī ir bijuši vēl vairāki nosaukumi, tomēr vēsturiskā saikne ar 1951.gada dibinātajām zinātniskajām darbnīcām ir nepārprotama.
Pirmo ievērojamo paplašināšanos uzņēmums piedzīvoja 1975.gadā, kļūstot par „Zinātniskās restaurēšanas pārvaldi” (ZRP). Jāatzīst, ka tad projekti bija visnotaļ vērienīgi.
Savu tagadējo nosaukumu mēs ieguvām 1993.gadā. Trīs gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, darbinieku kopsapulcei nobalsojot, tika dibināta akciju sabiedrība „Būvuzņēmums Restaurators”. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī pēc 1993.gada pa vidu bija vēl vairāki nosaukumi, taču tie nav tik būtiski. Galvenie uzņēmuma vēsturē ir šie trīs gadskaitļi, ar kuriem saistīti attiecīgie attīstības posmi.
Par logotipu arī ir interesants stāsts. 1960.gadā uzņēmums veica restaurācijas darbus Rīgas Doma baznīcā. Par godu šim notikumam un restauratora profesijai kā tādai – arhitekts Valdis Šmits piedāvāja par uzņēmuma logo izvēlēties Burbonu dinastijas liliju, kura ir atrodama starp baznīcas dekoriem. Nezinu gan, kā uz to raudzījās Padomju Latvijas vara un kā tas tika pamatots augstākstāvošajai vadībai (ja vispār tika pamatots), bet šādi mēs tikām pie Burbonu lilijas zieda savā logotipā.
Savu pēdējo «reinkarnāciju» logotips piedzīvoja ap 2010.gadu, kad tas tika pārzīmēts vektorgrafikā. Logo tika padarīts mūsdienīgāks, turklāt tam tika nomainīta arī krāsu gamma, par pamatu ņemot divus krāsu toņus, kas simbolizē zeltu. Vienīgais nosacījums pie izmaiņu veikšanas bija saglabāt lilijas zieda simbolu, atstājot to maksimāli pietuvinātu oriģinālam. Gluži kā īstā restaurācijas procesā. Manuprāt, Jānim Riņķim, kurš ir ne tikai atjaunotā logotipa autors, bet reizē arī mūsu sabiedrisko attiecību veidotājs, tas izdevies lieliski.
– Atklājiet kādu faktu, kuru mūsu lasītāji, iespējams, vēl nezina par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu.
Ja reiz mēs sākām par logo, tad es vēlētos mazliet paturpināt šī jautājuma kontekstā. Parasti uzņēmumi nezina, kā apkārtējie reaģē uz viņu logotipu. Kādam tas patīk, bet kādam atkal nē. Taču lielākoties ikdienas sarunās logo netiek apspriests. Izņemot, protams, tos gadījumus, kad ir sanācis kaut kas izcili bezgaumīgs. Mums šajā ziņā ir ļoti paveicies, jo ne reizi vien ir nācies dzirdēt no citu uzņēmumu darbiniekiem, ka pie mums būtu vērts nākt strādāt kaut vai tāpēc vien, lai iegūtu formas tērpu ar šādu logo. Personīgi man šis ir vislabākais apliecinājums tam, ka neesam kļūdījušies logotipa izvēlē.
– Kādas izmaiņas likumdošanā Jūs vēlētos redzēt?
Neviens likums nepiespiedīs būvniekus celt labākas vai sliktākas mājas, tāpat kā neviens normatīvais akts nepasargās no kļūdām, kas var tikt pielaistas būvniecības procesā. Kvalitatīva būvniecība un kvalitatīva restaurācija ir tikai un vienīgi individuālas morālās atbildības jautājums. Man šķiet, ka dažkārt likumdevēji pārsteidzas, cenšoties izgudrot no jauna velosipēdu. Es, savukārt, gluži otrādi – vēlētos redzēt, ka valsts pārvalde pārstāj ražot bezgalīgas normatīvo aktu izmaiņas un plānus plānu galā.
– Vai ir kas tāds, kas Jūs pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzis – patīkami vai nepatīkami?
Patīkami pārsteidza jaunatnes dziesmu un deju svētku sirsnīgie koncerti. Sevišķi aizkustinoši tie šķita tādēļ, ka mani bērni arī piedalījās. Tas, protams, ir iespaidīgi.
– Ja Jums gribētu noorganizēt ideālas pusdienas, kādas tās būtu?
Pie jūras – bez gaļas, zivīm un olām… 🙂
– Kura grāmata/filma/personība ir uz Jums atstājusi vislielāko ietekmi – profesionāli un personīgi?
Man nav elku. Nav arī mīļākās grupas. Katrs no mums savā būtībā ir unikāls. Mums katram ir sava, unikāla pieredze un dzīves laikā uzkrātas zināšanas, kuras izmantojam tam, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk nodzīvotu savu dzīvi. Nevar savu dzīvi veidot, balstoties uz svešu pieredzi, jo tā ir cita cilvēka pieredze. Protams, ir gan labas grāmatas, gan saistošas filmas, gan interesanti cilvēki, no kā mēs visi varam mācīties. Taču tam visam manā izpratnē var būt tikai rekomendējoša loma. Lēmumus mēs pieņemam paši, un paši arī atbildam to radītajām sekām. Līdz ar to es teiktu tā – mani visvairāk ietekmē mana ikdiena.
– Kur un kā vislabāk atpūsties pēc darba un smelties enerģiju?
Tas emocionālais un enerģētiskais lādiņš, ko cilvēkam spēj dot ģimene, nav atrodams nekur citur uz pasaules.
– Kā, Jūsuprāt, vislabāk iztērēt loterijā laimētus 10 tūkstošus eiro?
Ir teiciens, kas ātri nāk, tas ātri aiziet, līdz ar ko šāda nauda ir jāiztērē ātri. Šo summu visdrīzāk varētu izmantot kādam ceļojumam (lai paplašinātu savu redzesloku) vai arī – lai iepriecinātu apkārtējos. Piemēram, uzrīkojot kādu ballīti kolēģiem vai draugiem.
– Izstāstiet, lūdzu, savu mīļāko anekdoti vai kādu smieklīgu/interesantu atgadījumu no dzīves/darba.
Ir tāda paruna: „Pats nevarēdams būt visur un vienlaikus – Dievs šim nolūkam radīja sievieti.” Kas man te šķiet interesants? Nu nevaram mēs nekādi iztikt bez čaklām, zinošām un talantīgām dāmām mūsu ikdienas darbā. Tāpēc vēl jo lielāks prieks ir par to, ka mūsu kolektīvā tādu netrūkst.
– Jūsu novēlējums „db.lv” lasītājiem.
Uz pasaules nav tādas lietas, par ko savā starpā nevarētu vienoties divi cilvēki. Pie nosacījuma, ka viņi abi to vēlas.
Līdz ar ko – viss ir iespējams!
